Dalībnieki piedzīvo trešo pārgājiena dienu, kas pārtop aklimatizācijas dienā kalnos - dalībnieki neturpina ceļu uz priekšu, pievarot attāluma metrus, bet gan dienu pavada, kāpjot augšup un lejup, kāpinot augstuma metrus, lai organisms spētu pielāgoties un vieglāk tiktu galā ar skābekļa trūkumu turpmākajā ceļā. Šāda diena ir būtiska, lai ķermenis pamazām pierastu pie arvien retinātākā gaisa un lielāka augstuma, kas ar katru nākamo pārgājiena posmu kļūs arvien jūtamāks. Šajā dienā komanda sastapsies arī ar pirmo slikto pašsajūtu un uzreiz nebūs zināms, vai tā ir augstuma slimības pazīme vai vienkārši nogurums pēc iepriekšējām dienām kalnos. Spriedze pieaugs, jo katrs dalībnieks uz savu ķermeni un pašsajūtu reaģē atšķirīgi - Kaspars Dvinskis šo pārgājiena dienu beigs ātrāk nekā citi dalībnieki. Pienākot jaunai dienai un turpinot ceļu uz priekšu, dalībnieki pirmo reizi savām acīm ieraudzīs Everesta virsotni. Šis būs īpašs mirklis visai komandai, jo līdz šim kalns bijis viņu ceļojuma mērķis un tāls sapnis, bet nu tas pirmo reizi kļūs redzams pavisam konkrēti un iespaidīgi.
